Krimulda – Vangaži

23 km

Interesants un samērā viegli ejams ceļa posms, kuru var nosacīti sadalīt divos gandrīz vienāda garuma posmos: Krimuldas baznīca – Rāmkalni – Vangaži. Rāmkalni, kā nosacīts viduspunkts, ir īpaši atzīmēts, jo tā ir vieta, kur ceļotājs varēs gan paēst, gan iepirkties veikaliņā, gan arī apmeklēt labiekārtotas tualetes. Šoreiz taka būs ļoti daudzveidīga – būs jāiet pa labu meža ceļu, daži posmi vīsies gar Gaujas krastu, kur vietām būs ļoti smilšains ceļš, un viens posms iet gar lauku mājām un apstrādātiem laukiem.  Ceļa noslēgumā neliels posms pa grantētu autoceļu.
Pirmajā ceļa daļā nebūs kur iegādāties dzeramo ūdeni, tāpēc ūdeni vajag papildināt naktsmītnē vai pie Krimuldas svētceļnieku tējas namiņa ūdens krāna. Atceraties – ja ej šo posmu siltā laikā, ūdeni vajadzēs daudz. Vēlāk ūdeni varēs iegādāties Rāmkalnos veikalā, vai iesmelt Mednieku spēka takas avotos.
Ja rodas jautājumi par konkrēto posmu vai arī nepieciešama palīdzība uz ceļa to veicot, lūdzu zvaniet uz SOS tālruni +371 29478251 Inga

Ceļš sākas pie Krimuldas baznīcas. Šodien ir jākāpj lejā no Kubeseles pilskalna pa kāpnēm pie mācītāja mājas, pa kurām ceļinieks vakar uzkāpa. Ceļa rādītājs – “Kubeseles dabas un vēstures taka”.
Kad ir nokāpts lejā pa garajām kāpnēm, vispirms šķērsojam Runtiņupīti pa pusloka tiltiņu un tad uzreiz pagriežamies pa labi, turpinot ceļu pa taciņu uz meža pusi (takas kreisajā pusē būs mežs, bet labajā – lauki).
Pēc apmēram 500 metriem sasniedzam lauku ceļu – šeit ir jādodas pa kreisi. Ceļš ievijas mežā, tā labajā pusē paliek Vecā kapsēta jeb Baronu kapi. Ceļš ir aprīkots ar oranži zaļām gājēju/riteņbraucēju ceļa norādēm.
Aptuveni 600 metrus ejam pa ceļu caur mežu. Starp kokiem var saskatīt Gaujas kapus, kā arī Batariņa tipa uzkalniņus. Lielais, izplūdušas formas uzkalniņš visticamāk attiecas uz tā dēvētajiem Gaujas zemgaļiem – baltu cilšu pārstāvjiem.
Šeit nelielā auto stāvlaukumā pie kapsētas atrodas mūsdienīga lauku tualetes mājiņa. Dodamies lejup pa kalna taku, kura apmēram 200 metrus ved lejup pie Gaujas. Tur Plostnieku enkurlīcī atrodas atpūtas vieta ar galdu un soliem, kur var atvilkt elpu un pavērot skaisto Gaujas ainavu. Koku pludināšana ir vecākais kokmateriālu transporta veids. Gaujas upē koku pludināšana notika no 1850. gada līdz 1970. gadam. Krastā ir saglabājies iebetonēts betona enkurs ar milzīgu metāla cilpu troses vai vinčas atsiešanai. Ja ir vēlēšanās, tad var paiet mazu gabaliņu pa kreisi un apskatīt Lielo akmeni, kurš atrodas apmēram 50 m no Gaujas.
Visā ceļa posmā gandrīz līdz pat Rāmkalniem mūsu ceļš iet pa pastaigu taku “Lasīttaka”. Šis maršruts ir Imanta Ziedoņa muzeja iniciatīva, kas radīts, iedvesmojoties no Ziedoņa grāmatas “Es, cilvēks, pasaulē”, un to apzīmē brūnas norādes ar “kāpnīšu” simbolu (tās ir redzamas jau sākot no Siguldas tilta). Kādus 10 metrus pirms upes redzama Lasīttakas zīme – šeit griežamies pa labi un turpinam iet pa skaistu meža celiņu netālu no Gaujas tecējuma, kurš saglabājis pirmatnējo dabas mežonīgo pieskārienu.
Šo ceļa posmu aktīvi izmanto arī velotūristi, kuri bieži traucas pa taku lielā ātrumā, tāpēc gājējam jābūt uzmanīgam.
Noejot nedaudz vairāk kā 1 km, taka strauji pagriežas pa labi, arī šeit par to brīdina Lasīttakas brūnā ceļazīme.
Pēc apmēram 700 metriem mežs beidzas, mēs izejam uz grants ceļa, kur jāgriežas pa kreisi (ceļazīme norāda uz Murjāņiem). Dodamies garām pļavām, laukiem un senām privātmājām. Šis ceļa posms ir ļoti gleznains un ceļiniekam patīkams, tikai karstā vasaras dienā saule var sagādāt problēmas. Pēc nepilniem 2 km izejam uz asfaltēta šķembu ceļa ceļa V92, kurš ved uz Sunīšiem. Griežamies pa kreisi, sekojot Lasīttakas ceļazīmei.
Pa šo ceļu jāiet neliels gabals – apmēram 500 metri, kur, sekojot Lasīttakas norādei, jānogriežas pa kreisi. Plats lauku ceļš vēl pēc aptuveni 500 metriem izved mūs uz asfaltēta ceļa, kur jānogriežas pa kreisi, par ko jau atkal vēstī Lasīttakas ceļazīme.
Nepilni 500 m pa asfaltēto ceļu, līdz brūnā ceļa norāde liek nogriezties pa labi, uz zemes ceļu, kurš ved uz kokaudzētavu “Zābaki”. Veicam vēl ap 500 metru pa skaistu līkumotu ceļu, līdz Lasīttakas ceļazīme liek pagriezties pa labi, kur pēc nedaudz vairāk kā 500 metriem jau atkal izejam pie Gaujas. Pa ceļam uz Gauju ceļa malā redzama “Latvijas Finiera” darbinieku 2001.gadā iestādītā Ozolu audze.
Pie Gaujas šeit ir ierīkota koka laipa, pa kuru pāri vecupei var nokļūt tieši Gaujas upes krastā. Ainava, kura šeit paveras, ir īsts dabas meistardarbs.
Pēc pavisam maza gabaliņa Gaujas krastā ir ierīkota atpūtas vieta ar galdiem, ugunskura vietu un lauku tualeti. Šeit viss aicina ceļinieku piesēst un atvilkt elpu, priecājoties par dabas skaistumu.
Un atkal jau Lasīttakas brūnā ceļa norāde neļauj nomaldīties.
Pa ceļam, mazu gabaliņu aiz atpūtas vietas, atrodas interesants dabas objekts – Bada grava. Tā izveidojusies palu strauta darbības ietekmē un tās dziļums ir apmēram 27 metri, platums līdz 50 metriem, bet garums 335 metri. Uz gravu var paraudzīties no augšas, uzkāpjot pa taciņu, kura ir labiekārtota ar virvju margām, bet var doties arī tieši gravā iekšā, kur pēc pirmajiem 20 metriem gājējam paveras aizraujoši skati ar vairākiem klinšu atsegumiem.
Kad grava aplūkota, turpinam iet gar Gauju, dažviet ceļam ievijoties mežā. Aptuveni pēc 3,5 km redzam pēdējo Lasīttakas ceļazīmi – tā norāda pa labi, uz Ziedoņa muzeju, ko noteikti vērts apmeklēt. Iesakām tam atvēlēt vismaz pāris stundu laika.
Kad muzejs apmeklēts, atgriežamies pie ceļazīmes un turpinām iet uz priekšu gar Gauju. Vēl pēc aptuveni 1,5 km, kad priekšā jau redzams tilts pāri Gaujai pie atpūtas vietas “Rāmkalni”, ceļš ved pa labi pāri koka laipai-tiltiņam. Šeit Lojas upes krastā ir ierīkota atpūtas vieta ar galdiem un lauku tualeti. Dodamies pa kreisi līdz autoceļam A3, pa tiltu šķērsojam Gauju un nokļūstam atpūtas kompleksā “Rāmkalni”. Šeit ir veikaliņš, kur var nopirkt ūdeni un dažādus gardumus, ir pieejama mūsdienīga bezmaksas tualete un var paēst gardas pusdienas. Pieejams arī bankomāts. Var arī vienkārši padzert kafiju, lai uzkrātu spēku ceļa otrai daļai līdz Vangažiem.
Pie “Rāmkalniem” uzmanīgi šķērsojam autoceļu Murjāņi–Valmiera un dodamies pa zemes ceļu gar upi. Pēc kāda laika ceļš nogriežas pa labi gar kādu privātmāju un drīz vien ceļa priekšā ir redzams uzraksts “Privātīpašums, iebraukt aizliegts”, bet tas attiecas tikai uz transporta līdzekļiem – gājējiem un velobraucējiem šeit ceļš nav liegts.
Turpinam iet pa mazu taku, kas apzīmēta ar zaļu ceļa norādi, uz kuras attēlots velobraucējs un burts R. Uz brīdi taka pazūd mežā, lai pēc tam turpinātos Gaujmalas pļavās. Pēc noietiem 700 metriem jāpagriežas pa kreisi Inčukalna Velnalas virzienā, sekojot Mežtakas marķējuma zīmēm balts/dzeltens/balts. Inčukalna Velnala ir unikāls ģeoloģisks objekts un senču kulta vieta. Tā lepojas ar iespaidīgiem kupolveida griestiem un avotu ar dziedniecisku spēku. No rudens līdz pat pavasarim alu nedrīkst apmeklēt, lai neiztraucētu tajā ziemojošo sikspārņu miegu. Aiz alas mūs sagaida straujš kāpiens kalnā. Kreisajā pusē paliek Stalšēnu upītes kāpjošais avotiņš (te var papildināt savus ūdens krājumus ar gardu avotūdeni), turpinam ceļu pa labi, pa Mednieku Spēka taku uz Medību pili. Taka patiesi ir interesanta – tiltiņi, kāpnes, skatu laukumiņš un citi takas papildinājumi padarīs pastaigu visai interesantu. Mednieku Spēka takas noslēguma posmā, varenu ozolu ieskautā pļaviņā iekārtota vigvama tipa atpūtas vieta ar soliem un ugunskura vietu. Uzkalniņā sasniedzam Medību pili.
Nonākot uz ceļa aiz Medību pils, griežamies pa kreisi un apmēram pēc 150 metriem nonākam uz ceļa krustojuma, kurš atrodas apdzīvotā vietā Inčukalna Kārļzemnieki. Nogriežamies pa labi uz platu grants ceļu, bet uzreiz pēc 50 metriem nogriežamies pa kreisi uz smilšainu meža ceļu. Tas ved gar vecām lauku mājām. Pēc 500 metriem krustojumā pagriežamies pa labi un turpinam iet pa platāku meža ceļu taisni uz priekšu. Aptuveni pēc 1 km būs atzarojums pa kreisi, vēl pēc 1 km būs otrs atzarojums pa kreisi, bet mēs nekur nenogriežamies. Turpinam iet taisni, līdz nonākam krustojumā, kur labajā pusē ieraugam baznīcu. Mūsu ceļš turpināsies pa kreisi, tomēr vispirms nogriežamies pa labi un aplūkojam baznīcu tuvāk. Pie tās koku paēnā ir koka galds un soli, kur var atpūsties. Turpat arī izvietota kastīte ar Camino zīmogu, kuru ikviens var iespiest savā Camino pasē.
Esam nonākuši pie Vangažu evaņģēliski luteriskās baznīcas, kuras pirmsākumi meklējami jau 1630. gadā, bet šo mūra baznīcas ēku uzcēla 1789.gadā. 1.pasaules karā baznīca tika izpostīta, to atjaunoja 1935.gadā. Trešo atdzimšanu tā piedzīvoja 1992.gadā.
Pēc baznīcas apskates atgriežamies atpakaļ krustojumā, un, atstājot baznīcu aiz muguras, dodamies taisni pa platu grantētu braucamo ceļu. Pēc aptuveni 2,5 km, iegriežoties meža takā pa kreisi, sasniegsim Vangažu etapa naktsmājas “Mežvidi”. Tur saimnieko Zane, kas apceļojusi 75 valstis un pati nogājusi Santjago ceļus Spānijā un Portugālē. Ja naktsmājas nav vajadzīgas, tad turpinam ceļu un pēc 500 metriem, neaizejot līdz lielceļam, nogriežamies uz Vangažu pilsētu pa Airīšu ielu, bet no tās pēc aptuveni 250 metriem – pa Senču ielu. Vēl pēc 350 metriem krustojumā griežamies pa labi uz Dārza ielu. Pēc 150 metriem novirzamies pa kreisi uz Parka ielu un tad pa gājēju celiņu gar Straujupīti ejam līdz tiltiņam. Ceļš šķērso Straujupīti, aiz tiltiņa pagriežas pa kreisi uz taciņu un cauri parkam aizved pie Vangažu kultūras nama un pilsētas centrālā laukuma ar lielo pilsētas pulksteni. Šeit mēs nokļūstam uz Vangažu centrālās ielas – Gaujas ielas – uz kuras atrodas pārtikas veikali, bankomāts, aptieka. Šeit arī savienojums ar vietējo autobusu satiksmi, bet starppilsētu satiksmes pieturā var nokļūt, izejot uz lielā autoceļa A2.