Agneses stāsts

Trīs gadus izlolota doma par Santjago franču ceļu (Camino) pārvērtās realitātē, kad 2017. gadā, atvadījusies no tuvajiem, iekāpu lidmašīnā uz Parīzi. Uz pleciem soma, kas bija mans labākais draugs veselu mēnesi. Es biju gatava visam, ko Camino man sniegs. Absolūts miers. Es neticēju, ka Camino ir maģisks, bet tas patiesi tāds bija. Tas man pasniedza dāvanas ik dienu. Es nobijos, bet sāku ticēt. Kad noticēju, tad lūdzu. Kad lūdzu, tad saņēmu pretī. Dienu bez sāpēm, naktsmājas ar skatu uz kalniem, aukstu ūdeni, baseinu, mazu šampūnu, mīlestību, vēlreiz satikt Camino draugus. Esi uzmanīgs, ko vēlies. Bet, ja zini, ko vēlies, tad droši izsaki savas vēlmes skaļi. Un Tu redzēsi – Camino visu izdarīs Tavā vietā. No adaptācijas un sāpju pārvarēšanas līdz absolūtai Camino baudīšanai ir vien daži soļi. Un katrs solis mani veda tuvāk manam galamērķim. Ieraugot pasaules galu – Finistēru – es zināju, ka esmu citāda. Camino, sāpes, pacietība, satiktie cilvēki un to dzīvesstāsti, meži, okeāns, dzīvnieki, kalni, saulrieti un saullēkti, miers, klusums, tie visi palīdzēja mainīt manu skatu uz ikdienu. Toreiz Camino man iemācīja mīlestību pret dabu, dzīvniekiem, mežiem un pļavām. Iemācīja man iet un būt ar sevi. Un šodien ar neizsakāmu prieku un sirdssiltām atmiņām es varu staigāt pa mūsu mīļās zemes takām, kur top Sv. Jēkaba ceļš. Nekur nevar atrast tik daudz spēka, kā dabā!

Ar mīlestību,
Agnese Skunstiņa