Vitas stāsts

Ja kāds man būtu teicis, ka TU, Vita, reiz iesi Santjago ceļu – es neticētu! Lai nu kurš, bet ES?!? Vēlme bija, taču bažas, nedrošība, neuzdrošināšanās bija pārākas par manu it kā vēlmi… Taču izrādās, sēkla, kas manī tika iesēta jau apmēram kādā 2017. gadā, lēnām dīga, dīga, līdz izdīga un realizējās manā pirmajā Santjago gājienā, kuru uzsāku Pamplonā 2022. gada Lieldienās, 14. aprīlī un pabeidzu 30. aprīlī Leonā.
Varu vien nobrīnīties, cik Dievs bija un joprojām ir radošs, lai piepildītu vēlmes, kuras biju izteikusi, pati sev un iespējamībai īsti neticēdama.

… Pirmo reizi par Santjago ceļu izdzirdēju no drauga, kurš bija “vasaras” staigātājs un pieradināja arī mani iet vairāku dienu pārgājienos gar jūras krastu. Kad jūra bija apzināta, sāku iepazīties ar kalnos kāpšanu. Mana pieredze joprojām ir neliela – “iekarots” vien Toubkal – Atlasa kalnu virsotne Marokā un dažas Tatru virsotnes un takas gan Slovākijas, gan Polijas pusē. Kalni patika, taču Santjago ceļš – tas varētu būt pavisam kas cits! Sveša zeme, sveša valoda, sveši ļaudis un tas viss – ceļā, kuru tu veic ilgstoši un viens. Hmm… ļoti vilinoši, taču – vai priekš manis? Vai spēšu sadzīvot ar sevi, nenobīties no nezināmā un nepazīstamā? Vai man pietiks spēka, izturības, naudas, atvaļinājuma dienu un sazina kā vēl..? Un vēl tās valodu barjeras! Skolā mācījos vācu valodu, kura jau krietni piemirsusies, krieviski diezin vai Spānijā kādam būtu interese sarunāties un latviski jau ne tik! Izklausās pilnīgi neiespējami! Eh!
Tad 2018. gadā draudzes vasaras nometnē pie mums viesojās Sandra Rone ar brīnumainu stāstu, kā viņai ir gājis, veicot šo Santjago ceļu ne reizi vien un dažādos virzienos, kā arī par to, ka šāds ceļš ir sācis tapt arī Latvijā un cik grūta, laikietilpīga un sarežģīta ir šī ceļa veidošana, jo tik daudzi neko nezina par šādu ceļu un viņi ir jāpārliecina, lai atļautu tādam būt arī Latvijā.. Jau atkal mana sirds dauzās.. No dzirdētā esmu kā spārnos. Apbrīnoju Sandras uzdrīkstēšanos, drosmi, pārliecību, enerģiju un degsmi. Gribētos viņai palīdzēt, tikai kā..?
Laikam ejot, Facebook pamanu šur un tur pa raksta galam saistībā ar Santjago ceļu, kaut kur presē parādās kāda ziņa, kuru rūpīgi izlasu, taču – joprojām nenoticu, ka tas būtu pa spēkam arī man, un tā viss arī paliek fantāziju līmenī.
Līdz 2021. gada jūlijā pēkšņi, kā no zila gaisa, nokrīt iespēja Jēkaba dienas ietvaros piedalīties nedēļu garā gājienā tepat Latvijā, mērojot ceļu no Rīgas līdz Skaistkalnei. Latvijā iet taču būtu daudz drošāk – valoda pašas, cilvēki savējie, viss it kā pazīstams un zināms, ne par ko nebūtu jāuztraucas, turklāt šajā gājienā ir noorganizētas gan naktsmājas, gan vietu apskates pa ceļam. Priekš pirmā, garā, mana iepazīšanās ceļa – ideāli – tikai ej, vēro un izzini! Šeit lēmumu pieņēmu ātri, nešauboties ne mirkli! Un esmu Dievam tik pateicīga par šo impulsu un iedrošinājumu, jo toreiz pat nenojautu, ka šis bija pagrieziena punkts manām turpmākajām dzīves gaitām!
Gāju ceļu kopā ar mūsu Latvijas Camino ceļa veidotājiem un citiem interesentiem! Šī dzirdēto stāstu pārbagātība, Santjago ceļa pieredzes un sajūtu apraksti, pasaules elpas klātesamība, gājēju grūtības, prieks un viņu atklāsmes! Klausījos aizgūtnēm, ceļš man zem kājām paskrēja nemanot.  Nu jau zināju, ka kādu dienu es varbūt to tiešām darīšu, lai gan jautājums – KAD – tāpat paliktu neatbildēts. Vēl jau arī Latvijā tik daudz ko iet, redzēt un piedzīvot! Vai tad nu uzreiz ir jāskrien tik tālu?
Runājot par manu Latvijas pirmo daudzdiennieku – jā, bija karsti, sāpēja visas maliņas no neierastu kilometru skaita un smagās somas, taču tajā visā bija (un joprojām ir) kaut kas vārdos neaprakstāms. Tā ir ceļa maģija, kuru varbūt sajūt ne visi, taču esmu priecīga, ka mani tā ir apbūrusi.
Kad pavisam drīz uz Spāniju devās šajā Latvijas ceļā iepazītie cilvēki, ar  milzīgu interesi sekoju viņu stāstiem FB. Un jutu, ka manī pamazām notiek procesi kā spēlē “ Silts. Vēl siltāks! Karsts!” – iekšējā kņudoņa bija atsākusies.
Tad saslimu ar Covid. Uzradās daudz brīva laika un nu jau arī patiesa ieinteresētība  iepazīties ar Zaigas Ābeles grāmatu “Mans ceļš”, kura manā grāmatu plauktā savu iespēju tikt izlasītai bija gaidījusi jau vairākus gadus. Nu jau visa trīsēju, cik ļoti arī man gribējās piedzīvot SAVU ceļu! Pa vidu vēl visādi sīkie, bet nozīmīgie Dieva pieskārieni Santjago ceļa virzienā – nekavēšu jūsu laiku visus tos uzskaitot. Taču tad, Ziemsvētkos, manā 50 gadu jubilejā, saņēmu  skaistu novēlējumu – Lai Tev saule, jūra un vējš! Šis bija kā spēcīgs klikšķis – es jutu, ka patiešām gribu uzdrīkstēties un ļauties un, ka beidzot esmu gatava tam brīnumam, kuru noteikti piedzīvošu!
Laiks no Ziemsvētkiem līdz Lieldienām paskrēja nemanot – mācoties spāņu valodu, rūpējoties par līdzi ņemamām lietām un trenējot savu fizisko varēšanu.  Lai gan Ukrainas karam iesākoties un turpinoties, mani pārņēma domas – vai tiešām man nav nekā cita ko darīt, kad pavisam netālu notiek tik briesmīgas lietas, tomēr mana LIELĀ diena pienāca un ceļš varēja sākties!
17 dienās tika noieti 410 km. Melotu, ja teiktu, ka tas bija viegli, taču bezgala skaisti un iedvesmojoši gan! 😊 Ceļā redzētie ciemi – lieli un mazi; pilsētas un pilsētiņas; krāšņās baznīcas un katedrāles; arhitektūra; ik uz soļa jūtamā vēstures un senatnes elpa; kalni un pakalni; daudzveidīgā daba, kas savā pavasara plaukumā bija tik smaržīga, koša un krāsaina; vīnogulāju lauki, kas vēl tikai uzsāka savu augšanas procesu; izteiksmīgie putnu treļļi un dzeguzes neiztrūkstošā ikdienas kūkošana; neierastais spāņu ēdiens (ak, šī baltmaize vienmēr un visur); skanīgā spāņu valoda, kuru pat izdevās veiksmīgi pielietot un vajadzīgo daudz maz arī saprast; vietējo cilvēku laipnība, atsaucība, vēlme palīdzēt vajadzības gadījumā pat ar “mēmā šova” elementiem; daudzveidīgās naktsmājas; dažādie laika apstākļi – no +28 grādiem līdz slapjam sniegam, ilgstošam lietum un atpakaļ pie +23; un sarunas, sarunas, sarunas… pašai ar sevi, ar Dievu un ar ceļa biedri Sandru! Un kur vēl visi pārējie, uz ceļa un alberģēs sastaptie ceļa gājēji dažādos vecumos  un no tik daudz dažādām valstīm – Vācijas, Itālijas, Francijas, Dienvid Korejas, Amerikas, Nīderlandes, Brazīlijas un vēl un vēl.. Lai gan šoreiz daudz socializēties nebija nodoma, bija redzams, ka ceļā veidojās jaunas draudzības un pazīšanās. Kā nu ne! Šiem cilvēkiem tik daudz kas ir kopīgs un vienojošs!
Jā, Spānijā ikviens ceļinieks var justies gaidīts! Arī ceļš ir atbilstoši nomarķēts ar lielām, jau pa gabalu pamanāmām ceļa zīmēm. Netrūkst arī bultu uz visdažādākām virsmām un vietām. Bruģī, flīzēs un asfaltā ir iestrādāti gliemežvāki, kas rāda ejamo virzienu. Nomaldīties nav iespējams (ja vien iešana nav rīta agrumā, kad saules gaismas ir necik un pieres luktura stars ir šaura diapazona 😊). Nav jāsatraucas arī par ūdens krājumiem, jo tikpat kā katrā miestā ir ūdens pumpji, kas ir saglabājušies pat no vēstures laikiem. Bieži ir sarūpēti arī soliņi vai citas iespējas, kur piemesties un ievilkt elpu. (Eh, cik svētīgi uz šī ceļa būtu pabūt dažam labam Latvijas ierēdnim, kurš izdomā dažādas atrunas, kāpēc pie mums Latvijā šis viss augstākminētais nav iespējams)! Lai gan Covida dēļ daudzas alberģes un bāri, kur būtu iespējas iestiprināties, diemžēl ir beiguši savu darbību, varēja just, ka CEĻŠ lēnām atkal kļūst dzīvs!
Jā.. šis CEĻŠ bija tik fascinējošs, “garšīgs”, svētīgs un iekšēji transformējošs, ka nu jau zinu – turpinājums sekos! Šis Franču ceļš ir jānoiet līdz galam – līdz Santiago de Compostela! Vēl kādi nieka 320 km.. Un ar to jau vēl nekas nebeigtos, jo ceļu pasaulē un mūsu pašu mīļajā Latvijā vēl ir tik daudz! 😊
Varbūt tas bija Sandras nopelns, varbūt tā bija CEĻA maģija, vai varbūt arī Dieva darbs pie manis, taču nu ir sajūta, ka varu uzdrīkstēties izrauties no ikdienišķā, varu ne tikai sapņot, bet savus sapņus arī realizēt, jo šī dzīve ir manējā, un tā ir tik īsa un skrien bezgala ātri.
Sirsnīgs paldies ikvienam, kas mani iedvesmoja piedzīvot to, kā mana sirds DZIED!

Buen Camino! Hasta luego!

+2