Mārītes stāsts

Camino ceļš Šveicē.

Pirms 8 gadiem, 2016. gada aprīlī, četru cilvēku sastāvā ( Sandra, Zane, Edijs un es), aizlidojām uz Šveici, lai ietu Camino ceļu. Tā ir daļiņa no Francigena ceļa, kas sākas Anglijā un beidzas Itālijā (Romā). Tā kopējais garums vairāk nekā 3000 km.
Mums iznāca noiet ap 90 km. Ceļu sākām Lausanne un beidzām Orsieres. Sniega dēļ tālāk iet nevarēja. Jāsaka gan, ka ejot pa Šveici nesajutām Camino garu. Nesatikām arī pelegrīnus. Tādas alberģes kā Spānijā vai Portugālē mums pa ceļam negadījās. Divās vietās Magnity un Orsieres gulējām baznīcas svētdiena skolas telpās, divas naktis pārlaidām teltīs, ko uzcēlām kempingos. Pārējās naktis – viesnīcās.
Pirmā diena kā pasaku taka jeb skaists, plats gājēju ceļš gar Ženēvas ezeru. Vietām, ezeram un mūsu ceļam pa vidu, dzelzceļš. Ezera otrā pusē redzami sniegotie Alpi. Pēcpusdienā sasniedzām skaisto kūrortpilsētiņu Montreux ar pieminekli pie ezera roka leģendai Fredijam Merkūrijam.  No Montreux Camino ceļš nogriežas nost no ezera un maz pamazām sāk iet augstāk un augstāk kalnos. Marķēts ir labi un saprotami. Ejam, apkārt ir ziedošs pavasaris. Acis priecē skaistie  rapšu lauki. Bites lido un mēs ar. Līdz pat Martigny.
Bijām uzzinājuši, ka aiz Martigny esot viens ļoti bīstams posms ar šļūdoņiem, sagāztiem kokiem un pārplūdušām kalnu upītēm. Jaunieši, Edijs un Zane, tomēr riskē un pieveic to ceļa gabalu. Pēc tam gan atkal satiekoties, mums ar Sandru vien klausoties viņos, bail bija.  Secinājums –  aprīlī to darīt nevajag! Kalni nav joka lieta.
Mūs ar Sandru gan, paklausīgās gājējas, vilciens aizvizināja līdz Sembrancher, skaistam viduslaiku ciematiņam. Baznīca vaļā, tikai cilvēkus gan nekur neredzējām. Tālāk ceļš mūs veda pāri Alpu pļavām, ko aprakstīt nevar, to jāredz un jāizbauda pašiem. Mēs tā arī darījām. Baudījām. Skaistas mājiņas, strauji kalnu strautiņi, neskaitāmi bišu stropi un apkārt miers…. Pēcpusdienā sasniedzam mūsu galapunktu Orsieres. Tālāk neturpināsim iet, jo priekšā ir sniegoti lauki un kalni. Tur vēl ir ziema. Par to pārliecinājāmies braucot ar autobusu tālāk uz Aostu, Itālijā. Vispirms izbraucot caur Liddes. Viss balts. Redzēju tikai kempinga zīmi, kur gribējām celt telti. Smieklīgi. Gar logu garām nozib uzraksts Bourg St. Pierre. Un tad unikāls skats. Lejā lielais ūdens dambis, pa kuru būtu jāiet. Lai arī sniegs ir biezā slānī, tālāk kalnā var saredzēt takas kontūras un mazo būdiņu… Pašu kalna pāreju, slaveno Gran Saint Bernard, tā arī neredzam, jo autobuss caur tuneli, kur ir arī divu valstu robežpunkts, aizved mūs uz Aostu.

Camino piedzīvojums beidzies. Es varu tikai pateikties Sandrai, kura uzstāja un mēs aizlidojām apskatīt uz Šveici.
Atziņas, kuras es ieguvu šī ceļojuma sakarā.

*Pirms pirkt avio biļeti, sazinieties ar nakstmājām. Man iznāca otrādi. Tikai sarakstoties uzzināju, ka vajag sniega kurpes. Pat nezināju, ka tādas ir. Bet dabūju redzēt.
*Šveice, mums kā gājējiem, nebija ne lēta, ne arī ļoti dārga. Labi, ka tur ir arī lēto veikalu tīkli kā Coop, Lidl u.c.
*Vietējie iedzīvotāji nav priecīgi, ka mēs tur “vazājamies”. Te gan es nerunāju par mācītājiem
*Iešanai jāizvēlas piemērots laiks. Vislabāk jūlijs, septembris
*Noteikti vienmēr vajag mēģināt iet un nebaidīties!
*Labi, ka ir vīrieša plecs līdzās

Prieks, ka šajā braucienā apskatījām arī Berni un Ženēvu. Ženēvā, ja guli viesnīcā, ir iespēja saņemt vienas dienas transporta karti. Var braukt uz kurieni vien vēlies un ar kādu transportu vien vēlies. Tāda pati pieredze mums bija arī Lugano, kur ar šādu karti varējām aizbraukt līdz Itālijas robežai.

Uz šīs pozitīvās nots arī beigšu savu stāstu. Lai arī pagājuši tik daudzi gadi, atmiņu ir daudz un skaistas…
Velkam kurpes kājās, metam mugursomu plecos un dodamies savā CAMINO!

+9