Marikas stāsts

Trīs dienas Camino Latvija, 2021. gadā no 28. līdz 30. janvārim

Rīga – Jaunmārupe

Mēs, divas meitenes pašos labākajos gados – es un Ivetiņa, sadomājām iet mazo Camino Latvija – trīsdienīgo tieši tagad – ziemā. Kādēļ gan nē? Iet ļoti gribas un vai tad laiku vainosim vai ziemu vainosim, ka nevar tagad? Tas ir jāizmēgina, jo līdz šim Camino ceļu esam baudījušas tikai tradicionālajā Franču ceļā siltajās zemēs. Tiesa, ir pieredzētas garas pastaigas viesmīlīgajā Īrijas zemē, kur gājām arī ziemā, februārī, plūdu laikā. Arī tas bija interesanti, jo nācās diezgan ilgu laiku brist pa ūdeni, lai tiktu līdz kārotajiem skaistajiem dabas skatiem. Bija cilvēki, kas teica – Jūs tur netiksiet – applūdis, ūdens! Mēs smaidījām, jo bijām tur jau tikušas. Bridām gan pa aukstu ūdeni basām kājām, tomēr tikām! Nekad neticiet, ka tas nav iespējams, jo – kas vienam nav iespējams, tas citam, kurš tic – ir iespējams.
Ceļu sākam no Sv.Jēkaba katedrāles Rīgā, tur arī piereģistrējamies un izņemam pases. Mums piešķir 100. un 101. kārtas numurus. Cipari mums patīk, jūtamies īpaši un iedvesmojoši. Guļammaisi mums līdzi nav, ir papildus drēbju kārta un rezerves apavi, kā arī nedaudz pārtikas. Jau iepriekš Camino Latvija mājaslapā izvēlējāmies naktsmītnes un arī sazinājāmies ar saimniecēm, jo nebijām pārliecinātas, vai šajā laikā kāds mūs tur gaidīs. Laiks mūs lutina, ir zilas debesis un brīnišķīgs noskaņojums. Ejam cauri Vecrīgai tieši tā kā norādīts maršruta aprakstā, jo ejam taču Camino Latvija. Tā ir neparasta sajūta. Tā kā mazliet jūtamies arī kā Spānijā, tomēr drošāk, jo latviešu un pat krievu valodu pieprotam, ko nevarētu teikt par spāņu valodu. Apraksts, kurš pieejams jau minētajā mājaslapā, ir diezgan smalks un precīzs un, ja izmanto arī lejupielādētās GPX kartes telefonā, nomaldīties ir grūti. Atrodam arī Camino dzeltenās bultiņas uz zila fona. Tās gan ir nelielas un pilsētā jābūt sevišķi vērīgam, lai tās ieraudzītu. Iešana pa Rīgu ir viegla, vienīgi atsevišķās vietās jāuzmanās, lai nepaslīdētu kāja. Arkādija parkā mūs sagaida milzu pīļu bari, jūtamie mazliet neērti, ka nav nekā ar ko pacienāt skaistos putnus, zinām jau, ka ar maizi tos barot nedrīkst.
Krietnu laiku mūsu ceļš vijas gar Mārupīti. Apskatām arī skulptūru dārzu. Pa to pārvietoties nav viegli, jo taciņas nav iemītas. Kā – ziemā neviens neapjūsmo šos skaistos mākslas darbus? Nu, ja nu vienīgi suņi, un viņu saimnieki (tikai pa gabalu vai, varbūt, izmantojot tālskati?). Lai nu kā, mēs apjūsmojām, cik pietika spēka izbrist. Jāpiebilst, ka ziemā par atpūtu gan šeit būtu jāaizmirst, un nav jau ar ko izlaisties! Patīkams pārsteigums ir aprakstā pieminētā kafejnīca un veikaliņš. Šeit var iegādāties karstu upeņu dzērienu – jā, patiešām garšīgu un ar īstām odziņām. Tas ir tieši laikā! Lai jau viss nebūtu tik rožaini, varu piebilst, ka labierīcības nekur neredzējām visā pirmās dienas garumā, izņemot, varbūt, pašu Rīgas centru. Ja ir liels izmisums, var doties uz veikalu cerībā, ka veikala darbinieki apžēlosies. Mūsu gadījumā tas tā bija.
Soļojas labi, esam jau laicīgi šodienas galamērķī -naktsmājās Laura. Camino ceļā esam veikušas 17 km. Turpat arī tiekam pie gardām vakariņām un ļoti laipnas uzņemšanas. Esam vienīgās nakšņotājas.

Jaunmārupe – Tīreļi

No rīta bijām pasūtījušas arī brokastis – vienkārši omleti. Es savā prātā iedomājos nelielu četrstūrainu omletes gabaliņu ar pāris plānām maizes šķēlītēm. Liels bija mūsu izbrīns, kad mums atnesa kārtīgas laukstrādnieku brokastis ar omleti pa visu šķīvi, pie tam, bagātīgi papildinātu ar sieru, desu, tomātu un gurķu šķēlēm. Ļoti gardi! Jā, te nav nekāda Spānija, kur brokastīs niekojas ar kruasāniem un apelsīna sulu!
Priecīgu prātu un ar ļo-oti pilniem vēderiem turpinām ceļu. Saulīte šorīt gan paslēpusies, bet citādi laiks labs, termometra mums nav, bet pēc sajūtām kādi daži grādi mīnusā varētu būt un nu jau esam prom no pilsētas vides. Sākumā ejam pa ceļu, mašīnu nav daudz, toties redzam zirdziņus aplokos. Laiks foto pauzei! Dzeltenās Camino bultas arī ik pa laikam redzam, interesanti, ka tās ir pat uz putnu būrīšiem saliktas. Tiešām, cilvēku maz, gājēju – pat ne viena. Baudām klusumu un skaisto mežu, kā jau tas aprakstā paredzēts.
Sasniedzot ciemu “Cielavas”, lai gan tur ir tikai dažas mājas, redzam, ka mūs viesmīlīgi sagaida pat divi forši suņuki. Kaut ko stāsta savā suņu valodā, mēs pa gabalu draudzīgi sasveicināmies un ejam tālāk. Jā, bet viens no suņukiem, precīzāk, skaista, balta suņu meitene, skrien mums līdzi. Mēs gan stāstam, ka ir jāiet mājas, bet meitene mūsos neklausās, tik priecīgi joņo šurpu turpu. Mums, protams, pat prātā neienāca, ka šeit  mums ir pievienojusies Camino Latvija ceļa gājēja, jeb –  precīzāk, ceļa skrējēja. Aiz ciema dodamies pa ceļu, kur vienā pusē ir purvs, bet otrā – gleznainas kāpas. Pēc vēlēšanās var iet arī pa kāpu augšpusi. Tas ir grūtāk – jābrien pa sniegu augšā un lejā, toties skaisti skati visapkārt. Pēc kilometriem trīs mēs jau kļūstam bažīgas par savu ceļa biedreni. Kā viņa atradīs ceļu mājup? Redzams, ka saimnieks viņai ir, jo suņu meitene ir labi kopta un kaklā siksniņa. Toties suņu meitene nebēdā ne nieka. Plašums, sniegs, mežs, kā te var izskrieties! Tikmēr mēs jau sākām gudrot, kā ceļa skrējēju noņemt no trases un nogādāt pie saimnieka. Drīzumā, kā jau tas maršrutā paredzēts, labajā pusē atkal ieraugam dažas mājas. Dodamies uz to pusi cerībā, ka kādu cilvēku jau atradīsim un viņš, visdrīzāk, zinās kam pieder suns. Jā, tiešām, sasaucam kādas mājas saimnieci, bet viņa zina stāstīt, ka tādu sunenīti pirmoreiz redzot un nezinot arī nevienu no tuvākās apkaimes, kam tāda varētu piederēt. Ņemam palīgā tālruni un zvanām mūsu naktsmāju saimniecēm, kuras arī atsaucīgi sola padot ziņu pazīstamiem apkārtnes iedzīvotājiem. Par laimi, pēc brīža mums garām brauc Mežniecības mašīna un apstājās. Izstāstām savu bēdu, šoferītis gan nogroza galvu un saka, ka arī tādu suni nezinot. Brīnumi gan! Mums likās, ja ir tik maz māju tuvākajā apkārtnē, tad šeit cits citu labi pazīst. Nu ko, mežā palikt nevaram, ir taču ziema un jāiet tālāk. Šodienas maršruts – 27 km, ar visu brišanu. Atrodam interesantu objektu – pirmā pasaules kara nocietinājuma fragmentu un trīs zemnīcas. Žēl, ka tās slēgtas, var aplūkot tikai no ārpuses. Laba vieta atpūtai, bet tikai ne ziemā, acīmredzot. Mums jau prātā plāni A, B un C, ko darīsim ar savu priecīgo ceļabiedreni, ja saimnieks neatradīsies. Jau esam kādus 10 km nogājuši no ciema Cielavas, līdz redzam, ka tā pati mašīna brauc šurp pa ceļu atpakaļ. Saimnieks atradies! Ņemšot meitenīti līdz mašīnā un aizvedīšot viņam. Kā tad! Ka tik ne arī!
Šķiet, ka sunīte saprot, ka prieki beigušies un paslēpjas aiz mums. Nekas cits neatliek kā zvanīt saimniekam lai brauc pats pakaļ Camino ceļa skrējējai (kāda netaisnība, suņaprāt, cilvēks var, bet suns viens pats nedrīkst mērot svēto ceļu!). Pēc kāda laika arī saimnieks klāt un mēs tiekam pie gardām končām meža vidu. Saimnieks priecīgs bez gala, jau vairākas stundas meklējot bēgli. Mēs priecīgas un bēdīgas vienlaikus – labi, ka meitene pie vietas, bet žēl, ka jāšķiras no jaukās, atraktīvās skrējējas.
Turpinām soļot, jāiet veicīgi, jo līdz šis dienas naktsmājām vēl tālu. Pavisam drīz, sekojot norādēm, labi iebrauktais ceļš mums jāpamet un tālāk jau dodamies pa taciņu, kuru zem sniega kārtas vietām pat grūti samanīt. Labi, ka mums telefonā ir GPX karte, bez tās mēs noteikti nomaldītos. Kārtīgs “bridijiens” aptuveni 2 km! Kad esam atkal uz meža ceļa, varam uzelpot, pagaidām nomaldījušās neesam. Kad nonākam Tīreļos, šīs dienas galapunktā naktsmājās Rančo Tīreļi, ir jau satumsis un ir noieti 30 km. Te ir skaisti! Mūs sagaida laipna un enerģiska saimniece, zirdziņi aplokos sveicina un priecīgi ir arī īstenie mājas saimnieki – divi jauki mazi suņuki. Dzīvnieku mīļiem te noteikti patiks! Mums ierādīja skaistu namiņu, kurā ir virtuve, divas istabas mums un pat kamīns. Nogurušiem ceļiniekiem īsta zelta bedre. Šoreiz vakariņas un brokastis nepasūtījām, tālab dodamies uz tuvējo veikalu iepirkties. Tas ir tāds neliels izaicinājums, jo piektdienas vakarā jāšķērso Liepājas šoseja, kur ir intensīva satiksme, viss paredzēts tikai un vienīgi mašīnām. Veiksmīgi tiekam ar to galā, veikalā gan produktu izvēle nav liela, bet ja ēst patiešām gribas, viss labi garšo. Saimniece mūs cienā ar pašu ražotajām konfektēm. Garšīgi!

Tīreļi – Līvbērze

Nākošajā rītā, baudījušas pašu gatavotās brokastis, turpinām ceļu uz Līvbērzi. Jāšķērso tā pati Liepājas šoseja, labi, ka ir sestdiena un prātīgi cilvēki vēl guļ. Ejam, kā jau maršrutā paredzēts, pa lauku taku, bet tā nebija laba doma ziemas apstākļiem, atkal labais “bridijiens”, labāk būtu iet gar šosejas malu, ja nav intensīva satiksme, protams.
Krustojumā uz Kalnciema pusi var redzēt, ka te ir bijusi kafejnīca, kurā gatavo gardas maltītes. Tagad par to vēsta tikai uzraksti uz mājas sienas. Tas nekas, mēs jau nojautām, ka tā būs. Tālāk ejam nelielu gabaliņu līdz Kauguru kanālam pa ceļu. Pieejot pie tiltiņa, redzu, ka uz kanāla ledus sēž ledus makšķernieks. Aha, tātad te ir zivis! Gribēju viņu nofotografēt tuvplānā, taču nav drosmes. Viņš uz mani skatījās kā spoku ieraudzījis! Tā arī nesapratu – vai nu esmu briesmīgi skaista vai vienkārši briesmīgi interesanta. No tilta nogriežamies pa labi un brienam aptuveni 9 skaistus kilometrus gar kanālu. Ziema ļoti piestrādājusi, lai izdaiļotu šo apkārtni. Sākumā sokas iet tīri labi, jo ceļš ir kaut nedaudz, bet svaigi iebraukts.
Iebrauktā ceļa prieki beidzās, kad priekšā ieraudzījām to pašu busiņu, kurš pie tilta bija pabraucis mums garām (protams, lai iemītu mums taku). Iebuksējis sniegā. Jautājām šoferītim, vai varam kā palīdzēt. Viņš tā vērtējoši un mazliet neticīgi paskatījās uz mums, bet, tā kā citu palīgu šeit nebija, teica, ka mēs varētu palīdzēt iestumt to busu. Mēs arī piepūtām vaigus un centāmies, cik spēdamas, nekas neiznāca. Bija vien puisim jāizsauc papildspēki pa telefonu. Tikmēr mēs apdzinām busu un brienam tik tālāk. Pusdienas pauzi ieturējām turpat mežā un drīz jau mūs busiņš atkal panāca. Puisis līdzcietīgi piedāvājās mūs aizvest līdz civilizācijai, bet mēs varonīgi atteicāmies! Un nebija jau arī tik traki, jo, nonākot pie Vecbērzes polderu kanālu tilta, uzgājām uz pieklājīgi iebraukta ceļa. Šis ceļš gan ir mazliet vienmuļāks par meža ceļu, toties vieglāks. Tā pamazām nonācām līdz šosejai, kas savieno Jelgavu ar Tukumu un labu brīdi gājām pa ceļa malu. Tas gan nav patīkami, jo atkal- te viss ir mašīnām domāts. Kā brauc pretī mašīna, jāmūk kupenā, ja vēlies ceļu noiet līdz galam. Labi, ka tas nav ilgi, tik līdz benzīntankam –  aptuveni 700 metrus, kur, ja ir vēlēšanās, var nopirkt arī ko ēdamu. Mēs jau tuvojamies galamērķim – Līvbērzes centram un ceram, ka mums atbrauks pakaļ mašīna. Šodien nogājām 27 km. Urrā, mašīna arī klāt!

Noslēgums un rezultāti

Camino ceļā nogājām 3 etapus, mūsu noietie kilometri nedaudz atšķīrās – par nieka 6 kilometriem no aprakstā minētajiem. Kopumā veicām – 74 km  īstajā ceļā un vēl pa virsu vakara noskaņās, izpētot apkārtni.
Vērtīgi un priecīgi pavadīts laiks un ceļa vitamīnu deva!
Turpināsim šogad iet Camino Latvija, noteikti!
Ceļā nesastapām nevienu citu Camino gājēju, bet ticam, ka ceļš “pavilks” vēl daudzus iet mīlētājus, jo – nevar jau neiet!
Milzīgs paldies visiem, kas ieguldījuši savu artavu ceļa izveidē!

Vienkārši – Marika.