Intervija ar Mārtiņu Kalnbērziņu.

Mārtiņš Kalnbērziņš – “Hiking in Latvia” izveidotājs un grupu vadītājs, organizējis pārgājiena maršrutu GR20 Korsikā un daudzus citus pārgājienus. 2015. gadā kopā ar Zaigu Lazdiņu devās 9 mēnešu garā pārgājienā, lai no mājām pieveiktu aptuveni 6500 km, apmeklējot ne tikai Santjago de Kompostela Spānijā, bet arī aizstaigāt līdz pat tālākajam Eiropas sauszemes rietumu punktam – Roka ragam.

Mārtiņu Kalnbērziņu intervēja Edijs Šplīts un Zaiga Ābele.

Zaiga: Kā Tev ir izmainījusies dzīve pēdējos piecos gados?
Mārtiņš: Ok, pēdējie pieci gadi. Viss ir ļoti izmainījies. Vairāk gan nevis saistībā ar ceļošanu, bet tāpēc, ka man ir dēls.
Zaiga: Ā, nu tad apsveicam!
Mārtiņš: Man tā ceļošana, protams, šausmīgi daudz aizņēma laiku, hobijs kļuva par darbu. Tās laikam tādas centrālās izmaiņas. Bet, protams, lielākās korekcijas ir no dēla. Tas daudz ko izmaina dzīvē. Prioritātes nomainās. Pie tam tajā brīdī, kad bērna vēl nav – mēs jau tādi baigie ceļotāji bijām un vēl tos plānus arī taisījām –  un tu saproti, ka tev būs bērns, bet tomēr ceļošanas plānus tu turpini kalt, jo tu kaut kā neaptver vēl patiesībā, ko tas nozīmēs. Tad, kad bērns ir beidzot parādījies, tad izrādās, ka visi tavi plāni pilnīgi nekur neder, jo izmaiņas ir tik būtiskas un pamatīgas, ka viss ir pilnīgi savādāk.
Zaiga: Bet vai Tev nav tomēr jāteic, ka Santjago ceļš bija tas, kas iesāka visas izmaiņas? Jūs taču abi divi kopā gājāt ar sievu?
Mārtiņš: Gan jā, gan nē. Līdz mūsu garajam Santjago ceļam mēs jau nonācām… Tas Ceļš pats jau bija tā izmaiņa toreiz. Tas, ka mēs viņu iesim kaut kad agrāk vai vēlāk, bija jau diezgan sen skaidrs, kādus gadus desmit atpakaļ. Vienkārši nekad nesanāca laika un nebija iespēju. Tā lielākā izmaiņa vispār mūsu dzīvē, tas, ko mēs esam izdarījuši un diez vai kaut ko tādu vēl kādreiz atkārtosim, protams, ir tas garais ceļš. Viss, kas sekoja pēc tā, ir vienkārši tāds turpinājums iesāktajam.
Edijs: Kāpēc tieši uz Santjago? Ir jau daudz dažādi skaisti galamērķi.
Mārtiņš: Tas stāsts toreiz par Santjago bija tāds, ka aptuveni pirms kādiem desmit gadiem vai mazliet vairāk, kad bija vēl aktīvi Draugiem.lv, es tur ceļojumu sadaļā uzdūros aprakstam, kur viena meitene bija nogājusi Santjago ceļu. Man pārgājieni ir patikuši vienmēr, un es uzreiz to vizualizēju sev galvā. Tie 900 kilometri man likās kaut kas vienkārši vājprātīgs un vispār nesaprotams. Attālums – kosmisks! Bet uzreiz vizualizēju tādu nekurieni un kā es tur viens kaut kur eju, principā – klīstu, un man tas mērķis ir tik tāls un nesasniedzams, ka, katra diena neko it kā atsevišķi nenozīmē. Tāda kustība uz priekšu.
Edijs: Jūs gājāt, cik zinu, no Polijas uz Santjago un pēc tam vēl uz Lisabonu.
Mārtiņš: Jā.
Edijs: Tur sanāk aptuveni 5000 kilometru.
Mārtiņš: Pāri, jā. Es tā sarēķināju.
Edijs: Tātad – uz kurieni īsti jūs gājāt?
Mārtiņš: Tanī reizē konkrēti? Toreiz tas sapnis par Santjago bija izveidojies, bet viņš nebija saistīts ar reliģiskiem mērķiem, viennozīmīgi. Vienkārši man bija skaidrs, ka tur ir kaut kāds pārgājiena maršruts, kuru var veikt. Un es, bieži nē, bet ik pa laikam kādās sarunās gan ar draugiem, gan ģimenē, pačīkstēju vai papīkstēju, ka man kaut ko tādu gribētos un ka es labprāt to realizētu. Mana sieva, kas toreiz vēl nebija sieva, to uzņēma droši vien diezgan nopietni, un vienkārši vienā brīdi piedāvāja aiziet uz to Santjago.
Edijs: Bet no kā tā motivācija sastāvēja?
Mārtiņš: Motivācija? Principā, no ikdienas pārdegšanas. Tanī brīdī tas mums bija restarta plāns. Tas bija… precīzi nepateikšu, bet, teiksim, 2013. gads tas varēja būt, kad beidzot pēc ilgiem laikiem sakrita, ka mums ir atvaļinājums vienā laikā. Bet, kā jau latvietim, tas atvaļinājums ir divas nedēļas. Un tad mēs izdomājām – ja reiz uz Spāniju mēs netiekam, tad varētu savu ceļu sākt no mājām, tas ir, no Latvijas, no Rīgas. Mēs vienkārši aizgājām līdz Nidai, līdz Krievijas robežai pie Kuršu kāpas. Un tad nākamajā gadā – Kuršu kāpu un Kaļiņingradas apgabalu mēs izlaidām – aizbraucām uz Gdaņsku. No Gdaņskas aizgājām līdz Ustkai. Bijām izdomājuši, ka mēs katru gadu atvaļinājumā brauksim un noiesim tik, cik varam uz Santjago, bet no Latvijas. Pēc otrā gada divu nedēļu pārgājiena Polijā, burtiski pēc kādām pāris nedēļām, man sieva uzzvanīja (es strādāju jau citā valstī, biju projām) un teica – ejam visu Ceļu.
Zaiga: Tad kurā gadā jūs visu Ceļu nogājāt?
Mārtiņš: 2015. gadā. Bet mēs tā nosacīti Santjago ceļu gājām.
Edijs: Ceļā dodas dažādi cilvēki. Svētceļotāji, rakstnieki, mākslinieki, klaidoņi, tūristi… Cik sevi atceries – vai tu varētu sevi piedēvēt kādai grupai?
Mārtiņš: Klaidoņiem.
Edijs: Klaidoņiem?
Mārtiņš: Gribētos sevi piedēvēt klaidoņiem.
Edijs: Man ļoti patīk klaidoņi, jo klaidoņi, man šķiet, ir visbrīvākie.
Mārtiņš: Mūsu gājiena uzstādījums arī tāds bija. Mēs aizgājām prom no darba. Iemesls, kāpēc gājām, bija tas, ka tai brīdī neredzējām jēgu tam, kā mēs dzīvojam. Visi droši vien sabiedrībā uztraucas – kāpēc es strādāju? Ko es vispār daru? Kas es būšu? Kāpēc man kaut ko vajag vai kāpēc man kaut ko nevajag? Tas bija tāds kā restarts, jo mēs sapratām, ka vienkārši nomainīt darbus ir pilnīgi bezjēdzīgi, kā vienu kurpi izmest un nopirkt citu kurpi, ja tev kurpes nepatīk. Pārgājiens pats bija tāds kā protests, kā pielikt punktu visam, ko mēs līdz tam darījām.
Edijs: Vai tā jēga atklājās, ejot Ceļu?
Mārtiņš: Nē. Iemesls, kāpēc mēs to darījām – mums bija nepieciešams restarts. Bet tanī Ceļā, kamēr mēs gājām, mēs pazaudējām jebkādu jēgu. Mēs patiešām bijām klaidoņi, un mēs baudījām to absolūto brīvību un bezjēdzību.
Edijs: Līdz ar šo jaunu zemju apzināšanu, vai Tu atklāji kaut ko jaunu sevī?
Mārtiņš: Jā. Jā un nē. Pārgājiena laikā mēs ļoti rūpīgi sevi sadalījām pa ķieģelīšiem. Visi mēs, patiesībā, visu zinām par sevi. Bieži varbūt kaut ko nepieņemam vai ignorējam, vai mēģinam to paslaucīt zem paklāja, bet zināt jau mēs visu zinām ļoti daudz ko. Tanī pārgājienā varbūt vienkārši patiešām tā kā sadalījām sevi pa sastāvdaļām un salikām atpakaļ kopā, apzinoties beigu beigās sevi.
Edijs: Kādus attiecību pārbaudījumus abi Ceļā piedzīvojāt?
Mārtiņš: Attiecību pārbaudījumu nebija vispār. Mēs ar sievu esam pazīstami jau padsmit gadus. Grūti pateikt, cik – trīspadsmit, varbūt. Uz to brīdi mēs bijām jau ļoti labi viens otru iepazinuši, un tas, ko pārgājiena laikā sapratām, ejot, ir tas, ka mums vienkārši nav bijis laika vienam priekš otra pirms tam, ikdienā. Jā, protams, ikdienā, kā jau visiem pāriem, ir kāpumi un kritumi, bet tā centrālā problēma ir bijusi tā, ka vienkārši nav bijis laika paklausīties otrā un iedziļināties. Un tanī pārgājienā kašķu mums vispār nebija nekādu, jo bija beidzot laiks. Vienīgais, kas tev ir jādara, ir jāčubina otrs cilvēks, un to tu ar baudu vari darīt, tāpēc ka tev nekādu citu pienākumu arī nav. Tā kā priekš attiecībām viennozīmīgi tas bija tikai pluss nevis mīnuss, vai kaut kāds pārbaudījums. Tas bija tieši baudāms, baudāms piedzīvojums, kas beigu beigās rezultējās ar precībām pēc nepilnu desmit gadu kopdzīves un ar dēlu.
Edijs: Varbūt jaunajiem pāriem tas ir labākais veids, kā iepazīt vienam otru?
Mārtiņš: Pārbaudījums? Varbūt. Bet mēs arī satikām pārus, kuri ir kopā sākuši un beidz atsevišķi. Par ģimeni un attiecībām ir interesanti piebilst to, ka tad, kad mēs gājām, mēs sapratām, ka būsim tā pa īstam arī turpmāk kopā, un ka agri vai vēlu būs arī kāzas. Tur mēs principā lēnām arī aizgājām līdz tam atzinumam, ka jāmaina kaut kas dzīvē, un bērns ir tās izmaiņas. Tātad ir jābeidz dzīvot priekš sevis, ir beidzot kaut kam citam sevi jāvelta. Un, protams, ka smējāmies – ja mums būs dēls, tad tas būs Jēkabs. Kad mums pieteicās bērniņš, un piedzima dēls, mēs viņu lepni nosaucām par Jēkabu. Un – ak tu manu vai! – ir kaut kāds Jēkabu bums Latvijā, jo dzemdību namā vien tanī brīdī bija seši Jēkabi.
Edijs: Vai tas nav saistīts ar svētā Jēkaba Ceļu?
Mārtiņš: Es nezinu, iespējams. Es domāju, ka vispār latviešu vārdi nāk atpakaļ – tie senie vārdi. Ir beigušās visādas improvizācijas par modernajiem vārdiem, tādi pamatīgie vārdi ir atgriezušies. Daudziem maniem paziņām ir bērni, kuriem ir klasiski, zināmi vārdi. Bet Jēkaba popularitāti, principā, saistu ar to, ka vienkārši šis Ceļš ir palicis zināmāks un tas vārds ir kaut kādu citu skanējumu ieguvis. Bet mēs bijām vīlušies. Mums tā kā pienācās Jēkabs, bet kāpēc citiem? (Smejas.)
Edijs: Droši vien, ejot Ceļu, jūs piedzīvojāt arī grūtības?
Mārtiņš: Tā bija.
Edijs: Kāpēc šīs grūtības ir nepieciešamas, lai sasniegtu vēlamo?
Mārtiņš: Nu, tas ir visur. Tas, man liekas, vispār nav nekāds noslēpums dzīvē, ka tā ir jābūt. Protams, negribās tos kritumus un viļņa leju, bet, ja nav apakšas, tad tu nesaproti neko par augšu. Tas pats arī tur.
Edijs: Tas ir labs veids, kā sevi izaicināt uz šīm grūtībām – doties ceļā?
Mārtiņš: Jā, protams. Bet tur ir tā starpība starp cilvēku, kas ir paņēmis atvaļinājumu uz mēnesi un viņam ir konkrēts uzdevums mēneša laikā iekļauties. Vienalga, kas ar viņu notiek, viņš grib paveikt to darbu. Starpība starp viņu un mums ir tā, ka mums laika limita vispār nebija. Mums bija finansiāls limits – nauda, kas lēnā garā kūst kontā un kas nepapildinās vairāk, un nekad nepapildināsies, kamēr tu nesāksi strādāt. Tas bija mūsu izaicinājums – tieši finansiālais. Mēs gan bijām uztrenējušies, baigie naži iešanas ziņā, varējām baigos kilometrus noiet. Bet mēs redzējām to starpību starp sevi un cilvēku, kas ir atbraucis veikt ātri to ceļu, viņš uztraucas. Viņam sāp potīte – viņš pārdzīvo, viņam sāp celis vai vēl kaut kas, un viņam ir pilnīgi tā vilšanās, viņš caur sāpēm tur mokās uz priekšu. Mūsu gadījumā, ja mums bija problēma, mēs viņu laiski un bez steigas risinājām un meklējām kaut kādas opcijas. Mums tas bija kļuvis par dzīvesveidu, nevis par kaut kādu projektu, kas ātri jāizpilda. Un tur ir diezgan liela starpība. Jo mums nebija stresa par problēmām. Mūsu problēmas bija – līst lietus, neesam paēduši jau kuru dienu, ūdens beidzās un nebūs droši vien šodien. Tās tādas citas problēmas.
Edijs: Vai jūs iekļuvāt kādos piedzīvojumos?
Mārtiņš: Ja tā ņem, pārsteidzoši maz kaut kādas dīvainas lietas notika priekš tik gara ceļa. Nu, kā – dīvainas. Jebkuru lietu var pasniegt ļoti dramatiski un arī nedramatiski. Ar medniekiem mums ik pa laikam bija saķeršanās, kad mūs gribēja atšaut kā zvērus. Bet tas tāpēc, ka mēs bijām ielīduši kaut kur ne tur, kur vajag. Jo mēs jau nakšņojām teltī un maskējāmies visādi, mums budžets neļāva katru nakti viesnīcā patverties. Vācijā ar vienu otru saimnieku, Francijā bija ar lauksaimniekiem saķeršanās tieši nakšņošanas ziņā.
Edijs: Bet jūs noteikti arī piedzīvojāt dabisku viesmīlību?
Mārtiņš: Latviskā manierē mēs viņu ļoti maz centāmies izmantot un pieredzēt. Nezinu, varbūt, ja tu viens ej, tad tu esi tāds atvērts. Bet mēs bijām divatā, un mēs tur tā viens ar otru čubinājāmies, un mums svešus nevajadzēja. Protams, tas, kas bija izaicinoši un ko mēs pārsteidzoši priekš sevis konstatējām – ka mēs, vienkārši tanī savā sulā vāroties, sākām domāt pat līdzīgi. Nu, identiskas domas mums ir galvā. Mēs ejam un es pasaku kaut ko, jebkādu frāzi, un sieva saka – jā, es arī pēdējās desmit minūtes jau par to domāju. Mēs konstatējām, ka tā informācijas plūsma, kas līdz mums nonāk, ko mēs redzam, viņa ir tik identiska, ka mēs esam sākuši identiski domāt par jebko. Vienā laikā vienas un tās pašas domas pa galvu maisās. Bet rezultātā, jā, mēs pēc sabiedrības bijām diezgan izslāpuši, jo vienīgā komunikācija bija veikali, viesnīcās arī maz dzīvojām. Mēs reizi nedēļā ņēmām kaut kādu viesnīcu, bet tas nogurums viesnīcās bija tik liels… Mēs atnākam uz kādu ciematiņu, ejam iekšā viesnīcā, mums saka – gribat restorānus, vai kaut ko redzēt mūsu pilsētā? Mēs – nē, wifi paroli un cikos ir check-out (smejas). Divas lietas mūs interesēja. Bet, atnākot tieši uz oriģinālo Santjago Ceļu, uz to brīdi mēs jau bijām ceļā četrus? piecus? nezinu… sešus mēnešus laikam, un mēs patiešām jau bijām izslāpuši pēc komunikācijas, un mēs to arī sākumā tvērām kā traki. Runājāmies ar visiem tiem gājējiem un staigātājiem kādu nedēļu, bet tad mēs piekusām. Jo tas mūsu stāsts, protams, ir interesants visiem, mēs kļuvām par tā brīža leģendu numur divi. Cilvēks-leģenda numur viens tanī brīdī bija cilvēks ar ēzeli, kas arī gāja Ceļu. Mēs bijām leģenda numur divi – cilvēki, kas ir atnākuši no Baltijas, bet mēs piekusām stāstīt to savu stāstu. Jo katram, kas apsēžas pretī, tev ir jāizstāsta savs storijs.
Edijs: Nav jau obligāti…
Mārtiņš: Beigās mēs vienkārši neko nestāstījām. Pat, ja mums sanāca kaut kāda komunikācija – nu, ejam un ejam. Bet tas jau bija par vēlu, jo, principā, cilvēki jau zināja, ka ir latviešu pārītis, un, tad kad tu pateici, ka no Latvijas, tad – ā, jūs esat tas latviešu pārītis, kas nāk no turienes! Un tas stāsts atkal sākās viss no sākuma.
Edijs: Tad jūs nogurāt no slavas?
Mārtiņš: Nē, no stāsta. No vienveidīga stāsta, ko atkārto četras-piecas reizes dienā, jo jautājumi jau ir diezgan līdzīgi katram no tiem vaicātājiem. Mēs piekusām. Mēs beidzām vienkārši par sevi stāstīt. Bet patiesībā Ceļā viesmīlību mēs izbaudījām ik pa laikam. Kaut kādās viesnīcās cilvēki bija patiešām pārsteigti par to, ko mēs darām, mums tika, teiksim, brokastis uzsauktas, vai kaut kāda pretīmnākšana izrādīta tīri finansiāli, kas mums ļoti patika. Kaut kur mums piedāvāja naktsmājas, bet mēs pat atteicāmies. Bija tāds zīmīgs brīdis – tas bija tieši Santjago Ceļš – es gan to vietiņu neatceros, kā sauc. Mēs 30 km esam jau nogājuši, gribam noiet vēl 15, ir pēcpusdiena, kaut kur ap četriem. Nūjas rokās, maucam. Mums vienkārši priekšā apstājās kāds cilvēks – tā, stāt! Kur jūs ejat? Nu, mēs gribam uz veikalu uzspēt, tur, rekur, ciemats priekšā ir. Priekš kam? Gribam pārtiku nopirkt. Jums nekur nav jāiet, viņš saka, nākat pie manis te iekšā, es jūs pabarošu. Jūs varat arī palikt te pa nakti. Atpūšaties pie manis, es jūs aicinu iekšā! Mēs – nu nē, nu kā, un kas te tagad vispār notiek?! Un tā mājiņa – viņa izskatās reāli pēc mazas baznīciņas vai pēc kā, nevar saprast, ceļa malā, lauka vidū viena māja. Un es skatos, jā, tur stāv desmit zābaki ārā, tas nozīmē, ka cilvēki iekšā ir. Es iebāžu galvu iekšā – tur vienā pusē ir tā kā tāds altāriņš, pa vidu milzīgs galds, pa labi gultiņas saliktas, kur var gulēt. Un tur sēž publika iekšā, tīri apmierināti ar dzīvi. Es sievai saku – varbūt paliekam? Nu, tā negribīgi, bet mēs piekrītam palikt. Pēc tās reizes mēs sākām ieklausīties un apstāties, ja mūs kāds kaut kur aicināja iekšā, jo tas vakars bija fantastisks. Tas bija ar reliģisku ievirzi, tas ir kaut kāds… nezinu, kā lai viņu nodefinē, klosteris nē, bet viena no konfesijām, kas tur ieperinājusies. Cilvēki, kas tur strādā, mainās ik pa divām nedēļām, un viņu uzdevums ir atbalstīt ceļotājus. Tu vari ziedot naudiņu pēc tam vari arī neziedot, ja tev nav, ko ziedot. Viņu uzdevums ir parūpēties par tevi, lai tev būtu foršs Ceļš. Tas bija tik dīvains un superīgs piedzīvojums, ka pēc tam, ja mūs kāds kaut kur aicināja iekšā, mēs ņēmām nopietni to lietu.
Zaiga: Ja jūs būtu ļāvušies, jums tas būtu bijis jau daudzas reizes, bet jūs bijāt paši ar sevi.
Mārtiņš: Jā, mēs vienkārši tīri tādā latviskā garā – mmm, kas te notiek?! Redz, tagad Covid laikā latvietim jau viss patīk, tiešām – kaimiņš nav jāsatiek, var iet pa otro ielas pusi un viss ir kārtībā (smejas). Mēs neatšķiramies ne ar ko, mums patiešām tā ārējā komunikācija tik ļoti nebija nepieciešama. Mēs tik tiešām diezgan labi vārījāmies paši viens gar otru. Bet tā reize – jā, mūs tā kā pavēra vaļā, un pēc tam Ceļā bija visādas tādas situācijas – interesantas un smieklīgas. Kā mēs, teiksim, no zālītes pīpētājiem nokļuvām dievnamā…
Edijs: Pastāsti!
Mārtiņš: Mūsu Ceļu raksturoja tas, kas mēs neko nepētījām. Mūsu uzdevums bija iet maksimāli tuvu okeānam uz Santjago, un viss. Es nepētīju ne valstis, ne kas mūs sagaida priekšā, neko. Mēs vienkārši gājām.
Edijs: Ļoti labi! Brīvībā, kā klaidoņi.
Mārtiņš: Jā! Bet tanī brīdī es sapratu, ka šitas ir labs, un vajag apskatīties, kas uz tā Santjago ceļa vēl notiek. Arī publika runā vakaros, ka, teiksim, nākamajam pitstopam ir jābūt tur un tur, jo tā vieta ir slavena ar kaut ko. Tad izrādās, ka tieši pa ceļam viens kungs – man liekas, viņš bija nīderlandietis – ir uztaisījis kempingu ceļotājiem, par maksu. Tur ir tādi kā vigvami, sēnes, mājiņas sabūvētas… Esot slavens ar to, ka tur zālīti visi var uzpīpēt, nu – ka tā lieta tur esot. Un mēs ejam, un ļoti ātri, kādos trijos-četros jau esam nokļuvuši tur. Visa tā kompānija, ar kuru mēs ejam, ir gatavi palikt. Tur patiešām skan regejs, pa dārzu staigā vistas, kaut kur smaržo zālīte, visiem aliņi rokās – tāds čiliņš, viennozīmīgi, uzdzīves vakars. Bet mums ir baigi agrs. Mēs tomēr bijām pieraduši iet līdz kādiem astoņiem-deviņiem vakarā, dienu izmantot pilnu. Un mēs arī, attiecīgi, nolēmām iet tālāk, un aizgājām uz nākamo ciematu. Tur izrādījās, ka ir kā reiz kaut kādi reliģiskie svētki, un vispār visas vietiņas ir aizņemtas, visi alberģi, visi paksīši ir piebāzti. Tad mēs beigu beigās atrodam kaut kādu baznīcu, kas ir gatava mūs uzņemt, ļaut nonakšņot. Un pirms vakariņām visi tiek aicināti uz dievkalpojumu. Mēs neesam reliģiski cilvēki, bet, ja jau mēs esam tur, tad mēs arī aiziesim uz dievkalpojumu – un tur mūs svētīja, un krustīja, un baroja ar dievmaizīti… Vārdu sakot, visiem procesiem izgājām cauri. Un tad mēs tā sēdējām, un bija ļoti labi, jo dievkalpojums bija tāds foršs. Tur bija tikai ceļotāji un mācītājs, ļoti sirsnīga sajūta. Un tad mēs smējāmies, ka mēs esam tā kā tam sātanam ar zālīti un aliņu aizgājuši garām un nokļuvuši kaut kādā absolūtā otrā galējībā, kuru ikdienā neatļaujamies. Drīzāk mēs varētu būt pie zālītes un aliņiem, nekā tajā baznīcā sevi atraduši.
Zaiga: Te jau ir tas Santjago brīnums.
Mārtiņš: Jā, un tā mēs nokļuvām no zālītes pīpētāja nīderlandieša pie mācītāja un baznīcas.
Edijs: Vai Tu sajuti, ka Ceļš ir noslēdzies? Vai Tu varētu tā teikt?
Mārtiņš: Konkrēti toreiz mums tās sajūtas bija tad, kad mēs tuvojāmies Santjago. Mums bija vēl kāda nedēļa palikusi, ko iet. Tad pirmo reizi patiesībā visa tā ceļojuma laikā – es precīzi nepateikšu datumus, jau bija pagājuši kādi seši mēneši ar pusi… Pirmo reizi sievai radās jautājums – ko mēs te darām? Kurp mēs ejam? Vispār, kas te notiek ar mums, un kas ir noticis? Es viņu neaiztiku, es viņai ļāvu pāris dienas iet ar šo domu savā galvā, kustēties uz priekšu un pašai tikt galā. Bet tanī brīdī mēs sapratām, ka Santjago varētu būt galapunkts. Sākumā, kad mēs to uzsākām, mēs bijām cerējuši tikt līdz Sagres ragam, tas ir pašā Portugāles apakšā tāds tālākais punkts. Bet mēs sapratām, ka varētu beigt arī Santjago. Jo tas, ka mēs kaut ko postējām Facebook vai YouTube, tas jau gāja tajā brīdī ar piespiešanos; mums, principā, jebkāda vajadzība kādam atskaitīties, kaut ko stāstīt jau sen bija beigusies. Tas nebija nekāds pašmērķis vai uzdevums. Un, jā, tanī brīdī bija sajūta, ka Ceļam būtu jābeidzas. Bet tīri naudas pēc mēs nolēmām aiziet vēl līdz Lisabonai. Mums bija palicis tūkstotis ar kapeikām kontā, un mēs varējām par to naudu vienkārši divas vai trīs dienas palikt viesnīcā, kamēr ir lidojums, un atkļūt uz Latviju bez naudas – uzreiz no Santjago. Bet no Lisabonas mēs varējām atlidot pa simts eirikiem pēc mēneša. Mēs izvēlējāmies iet līdz Lisabonai, un tas bija pareizs lēmums. Pamatojums tāds arī bija, ka mēs droši vien nožēlosim, ja to neizdarīsim, ja reiz mums tāda iespēja pastāv. Lai arī jau liekas, ka viss ir izdarīts un ir sajūta, ka varētu likt punktu. Bet labi, ka mēs to izdarījām, jo tā daļa no Santjago līdz Lisabonai bija ceļojuma labākā daļa. Varbūt tas arī tāpēc, ka mēs bijām noilgojušies jau pēc mājām, varbūt tāpēc, ka mēs zinājām, ka jau pēc mēneša mums ir biļetes, ka mēs patiešām lidojam mājās, ka tas ir gals mūsu ceļojumam. Un tas pielika tādu kā patiešām pabeigtības sajūtu visam pasākumam. Atlikušo mēnesi mēs reāli izbaudījām – gan ainavu, gan sajūtu ziņā. Salijām, un arī visādas problēmas tur bija, bet mēs patiešām to tā kā tādu saldo ķirsīti no tortes beigās apēdām. Aizejot līdz Lisabonai, tas mēnesis, tā apziņa, ka tagad mums beidzas šis garais ceļš, tā bija patiešām tāda kā pēdējā nodaļa ceļojumā ar ļoti loģisku un patīkamu noslēgumu. Tā kā – jā, bija tā sajūta, ka šis ceļojums ir beidzies un ka ar to viss ir kārtībā. Nebija kaut kāda pārtrauktības sajūta.
Zaiga: Ko Tu domā par mūsu Ceļu, to Camino, ko mēs tagad veidojam Latvijā?
Mārtiņš: Nu, es viņu neesmu izgājis…
Zaiga: Vēl jau nav gatavs, mēs viņu pagaidām vēl tikai taisām.
Mārtiņš: Man ārkārtīgi patīk, jo tas droši vien pamudinās kādu cilvēku vēl kaut ko tādu realizēt, kā mēs esam izdarījuši. Mūsu ieteikums vispār visiem – ja tu redzi iespēju izslēgt dzīvi un doties tādā piedzīvojumā un izbaudīt to, tas ir ļoti vērtīgi priekš jebkura psihes, veselības – gan garīgās, gan fiziskās. Vārdu sakot, tas ir obligāti jāizdara, jo sajūtas ir to vērtas. Attiecīgi šāds ceļš, iespējams, pamudinās kādu to paveikt. Tas, ko mēs atskārtām Eiropā, ka tur tas ir švaki marķēts, praktiski nav vispār. Marķējumu mēs ik pa laikam sastapām pie kāda ciemata vai citur.
Zaiga: Bet Vācijā? Vācija taču ir. Polijā tagad arī ir uztaisījuši, un lietuvieši.
Mārtiņš: Nu, tas jau veda ne gluži tā, kā mēs gājām. Mēs ik pa laikam uznācām uz maršruta un mēģinājām iet pēc tām zīmēm – Nīderlandē, Vācijā… Pat Polijā, man liekas, esmu redzējis kaut kādu zīmi, bet ne tanī gājienā. Francijā mēs redzējām zīmes ik pa laikam, mēģinājām tās lietot, bet tas nestrādāja. Ceļš Eiropā nebija ejams, ja tu gribi iet pēc zīmēm.
Edijs: Bet tas jau bija 2015. gadā.
Mārtiņš: Jā, nu es nezinu, kā tagad ir.
Zaiga: Ir uzlabojies daudz kas, daudz kas iet uz priekšu. Tagad jau iesaistītas ir arī Latvija, Lietuva un Igaunija.
Mārtiņš: Tas, ko vajadzētu – lai būtu mūsdienīgi. Ko es atceros par Santjago ceļu, kad es to pētīju – kāpēc es beidzu pētīt un plānot – tāpēc, ka neko īsti nevarēju atrast par to. Tu vari nopirkt kartes papīra formātā, bet digitāli tās informācijas nav. Labākais, ko atrodi, ir tā klasiskā strīpa ar ciematu nosaukumiem. Digitāli vajag maršrutus, viennozīmīgi.
Zaiga: Mums jau tādi ir.
Mārtiņš: Digitāls maršruts ir tas, kas mūsdienu ceļotājam dod drošības sajūtu un sajēgu, kā tas viss izskatīsies.
Zaiga: Bet ir arī tādi, kas tomēr grib to parasto karti un iet tikai pēc tādas. Kas vispār neņem līdzi telefonu.
Mārtiņš: Jā, nu tāpēc mēs gājām, vispār neko neplānojot, vienkārši virzījāmies. Bet tas Latvijas ceļš… Protams, arī igauņi pieslēdzas – tas viss tagad slēdzās kopā. Tas ir baigi svarīgi, man liekas, un forši.
Zaiga: Tagad jau pasaulē informācijas ļoti daudz, un cilvēki atsaucas un grib nākt, staigāt pa Latvijas ceļu.
Mārtiņš: Nu, redz! Protams, tas ir ne tikai par Santjago ceļu. Ņemot vērā to, ko es patreiz daru, tas ir saistīts ar visiem ceļiem – ja par kaut ko runā, bildē un stāsta, tas kļūst populārs. Ja kļūst populārs, uzlabojas loģistika, naktsmājas, viss pārējais, un tas kļūst vēl vieglāk realizējams un vēl populārāks. Un beigu beigās tas ir ārkārtīgi populārs, un visi iet. Tas ir ļoti loģiski. Tas, kas ir interesanti, teiksim, ar citiem maršrutiem – ja mēs tā skatāmies, tad bieži vien turpat blakām ir arī ļoti skaista aiza, ainava un vēl kaut kas, tikai nepopulāra. Tad, kad mēs gājām, mēs diezgan daudz satikām, manuprāt, ķīniešus, kas tur gāja. Un kāpēc viņi gāja? Tāpēc, ka tur kaut kas ir nogājis un uzrakstījis grāmatu. Nu, tā kā Paulu Koelju. Tu, Zaiga, esi uzrakstījusi grāmatu, vēl kāds ir uzrakstījis – un Ceļš vienkārši kļūst populārs, tas notiks.
Edijs: Tas kļūst internacionāls, un tas viņu veido interesantāku, jo tu vari sastapt cilvēkus no dažādām pasaules malām.
Mārtiņš: Visu laiku, jā.
Zaiga: Mēs caur savu Ceļu gribam arī iepazīstināt ar savu zemi, tāpēc vienmēr iekļaujam arī tās foršās vietas, ko tūristi iecienījuši, gan baznīcas, gan klosterus. Man liekas, tas Latvijai arī ļoti nāks par labu, jo nesīs Latvijas vārdu pasaulē. Mums taču ir ar ko lepoties, ļoti daudz.
Mārtiņš: Kā jums palīdz baznīca? Nāk jums pretī?
Zaiga: Mums nāk pretī gandrīz visas, jā. Jēkaba katedrāle…
Mārtiņš: Viņi ir gatavi uzņemt cilvēkus?
Zaiga: Jā. Un arī, teiksim, laukos, ciematiņos cilvēki ir gatavi izmitināt. Mēs bijām domājuši, ka naktsmītnes būs vistrakākais, bet nē – cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Un viens otrs pat no mūsu asociācijas ir uztaisījis alberģi.
Mārtiņš: Tas ir ļoti pareizs risinājums.
Zaiga: Tagad par 90% jau ir nomarķēts ceļš no Jēkaba katedrāles līdz Žagarei, caur Jaunmārupi, Dobeli un Tērveti, un tagad patreiz strādājam ar to gabalu, kur Cēsis, Sigulda, Valmiera, uz to pusi.
Mārtiņš: Cik jūs marķējat, kā jums sanāk?
Zaiga: To visu var izlasīt. Mums ir mājaslapa www.caminolatvia.lv.
Edijs: Pēdējais jautājums – ko Tu ieteiktu vai novēlētu cilvēkiem, kuri gatavojas doties uz Santjago?
Mārtiņš: Tas, protams, atkarīgs no cilvēka tipa, droši vien. Daudzi mēģina baigi saplānot kaut ko, uztraucas par visādām lietām…
Edijs: Tātad vienkārši doties?
Mārtiņš: Vienkārši doties, jā. It īpaši, ja grib to klasisko Santjago ceļu, to Spānijas daļu – tur patiešām nevajag neko plānot. Izdomā, kā tu tiec uz turieni un kā tu tiec atpakaļ, un vienkārši ej. Jo tur ir viss padomāts, lai tu varētu to izdarīt. Tev vajag budžetu kaut kādu, protams, bet budžets arī var būt ārkārtīgi izstiepts vai samazināts. Vienkārši dodies. Jo tu vairāk patērēsi laika, kaut ko mēģinot saplānot… Un ceļojumā jau nekad nekas neiet pēc plāna – pietiek ar pirmo izmaiņu, kas izmaina visu pilnīgi pārējo, attiecīgi – jebkurš plāns sagrūst beigās. Tas ir ceļš, kuram vienkārši jāļaujas. Un ko vēl man gribētos teikt… Ir viedoklis, ka – ai, nu, Santjago ceļš, tur jau visi ir gājuši, visi iet, tas nav priekš manis. Bet saulrietu arī visi skatās – tad jau sanāk ka te arī nebrauc, neskaties. Bet tas jau visiem ir vajadzīgs.
Edijs: Paldies par sarunu!

+2