Paulo (Portugāle) stāsts

2025. gada 25. novembrī Facebook lapā Camino Latvia Talks parādījās šāds ieraksts –
“Šis Latvijas Camino ir fantastisks! Un uzreiz ierindojas manā iecienītāko maršrutu virsotnē. Vārdu ir par maz, lai to aprakstītu, bet te ir mazliet no visa. Pirmkārt – apbrīnojamā ideja marķēt Camino ar putnu būrīšiem. Simtiem, ja ne tūkstošiem. Skaistas baznīcas un senas mājas, saskarsme ar vietējiem iedzīvotājiem. Brīnišķīgas nakšņošanas vietas (ne tradicionālās alberges, bet ļoti labas). Daudz dabas ar pastāvīgi mainīgām ainavām. Dzeņi, putni, vāveres visapkārt. Galdi ar ziediem un svecēm pilnīgā nekurienē. Slēpošanas bāze meža vidū pie upes – pēc 30 minūtēm zooloģiskais dārzs, vēl pēc 30 minūtēm lemuru parks. Tad iešana pa pludmali utt., utt. Zīmogi pieejami daudzās vietās. Klusā mūzika uz tiltiem. Lēzeni kāpumi un kritumi. Tik daudz detaļu… Daži posmi ir satriecoši. Un, protams, sniegs piešķir īpašu noskaņu. Smags un lielisks Latvijas Camino asociācijas darbs! Patiesi lieliski! Ieguldīts daudz mīlestības! Paldies! 🙏🙏💛🙏🙏”

Tā Camino Latvia komanda uzzināja, ka pa Latvijas Sv. Jēkaba ceļu dodas svētceļnieks no Portugāles – Paulo.
Nesen sazinājāmies ar Paulo, un viņš ar prieku atsūtīja mums savu stāstu par piedzīvojumiem Latvijā, ejot Svētā Jēkaba ceļu.

Es nonācu uz Camino Latvia, ejot pa Romea Strata savienojumu no Camino Estonia. Iešana ziemā dabiski nozīmē lielāku aukstuma un vientulības iespējamību un laika apstākļi var kļūt vēl ekstrēmāki. Es to apzinos un tam pielāgojos.
Parasti es iepriekš nemeklēju daudz informācijas par konkrēto Camino. Posmu attālumi un pamata saraksts ar iespējamām nakšņošanas vietām parasti ir viss, ko ņemu līdzi. Es zinu, ka daudzas no šīm vietām, īpaši ziemā, būs slēgtas, jo ir dārgi sildīt ūdeni un sagatavot naktsmītni tikai vienam svētceļniekam. Man šis informācijas un gaidu trūkums nav ierobežojums, bet gan dāvana – tas atstāj vietu atklājumiem. Pārsteigumi var notikt jebkurā brīdī, un visbiežāk tie ir labvēlīgi.
Mana ienākšana Latvijā sākās ar sāpīgu kritienu uz ledus Valgā un izaicinājumu iegūt savu pirmo zīmogu Valkas aukstumā. Rezultātā posms līdz Turnai bija fiziski smags, bet dziļi piepildošs: sniegotas ainavas, klusums un ļoti silta uzņemšana, kas palīdzēja atrast vietu atpūtai. Skaidrais un pārdomātais Camino marķējums – bieži papildināts ar maziem putnu būrīšiem – un negaidītā vietējo cilvēku laipnība nekurienes vidū atstāja paliekošu iespaidu. Jau no pirmās dienas šīs tikšanās atkārtojās un deva enerģiju, kas palīdzēja stāties pretī aukstumam un turpināt ceļu ar pārliecību un smaidu.
Daudzas baznīcas bija slēgtas, tomēr arī to sastapšana ceļā bija nozīmīga. Strenči, Baiļi, Valmiera – ar klusu mūziku uz gājēju tilta –, grūtības atrast naktsmītni Liepā un sirsnīgā Cēsu atmosfēra, kur es dalīju vakariņas ar Olgu un viņas ģimeni, kļuva par skaistiem piemēriem īpašajam garam, ko Camino spēj ienest mūsu dzīvē.
Posms no Cēsīm līdz mazajai, bet burvīgajai Līgatnes pilsētai bija patiesi izcils. Draudzīgi cilvēki, sniegots dabas parks, brīvi pieejams zīmogs slēpošanas bāzē, pēc tam zooloģiskais dārzs, lemuru parks, piknika galdi ar svecēm, pieejamas labierīcības un nepārtraukta klātbūtne dabā – putni, meži, upes, pauguri, kāpnes mežā, skatu punkti un vēsturiskas vietas. Šis posms atspoguļoja visu to, kas padara Camino Latvia unikālu.
Arī Sigulda bija patīkama, pa kuru iet, un Krimulda ar savu labirintu palika īpaši atmiņā. Vēl viens spilgts brīdis bija siltas un dāsnas vakariņas kopā ar Rotu, Jāni un Tomu.
Šīs dienas bija vissmagākās visā manā ceļojumā pa trim Baltijas Camino, galvenokārt apledojušo ceļu dēļ. Lauku grants ceļi ar neregulāru satiksmi prasīja lēnu un piesardzīgu iešanu. Patīkams posms līdz Carnikavai radīja gaidas par nākamo dienu, kad es cerēju uz ilgu – aptuveni 10–12 km – gājienu gar Baltijas jūras smilšaino krastu.
Mani dziļi aizkustināja arī sirsnīgā uzņemšana luterāņu baznīcās, līdzīgi kā tas bija Igaunijā. Garais ceļš uz Rīgu atklāja pilsētu, kas bagāta ar baznīcām, katedrālēm un iespaidīgu arhitektūru. Lai gan uzņemšana Sv. Jēkaba katedrālē nebija tik silta, jo apmeklējums bija maksas, kopīgas vakariņas ar līdzgājējiem Agnesei un Andreju sniedza mierinājumu un jēgpilnas sarunas, pilnas ar atmiņām par Casa Católico.
Neliela improvizācija Jaunmārupē un cita svētceļnieka – Zanes – dāsnā palīdzība ļāva man atrast naktsmītni Tīreļos. Iet aukstumā ir iespējams, bet bez siltas vietas dienas beigās ceļš būtu ļoti grūts. Camino atgādina, ka mums vajag pavisam maz – un cik ļoti vienkāršas lietas spēj pilnībā izmainīt dienu.
Jelgavā mani savās mājās uzņēma svētceļnieku pāris. Lielisks ēdiens, Rīgas Melnais balzams un kopīgas sarunas par Camino, kas ietas dažādos virzienos, radīja vienu no tiem mirkļiem, kas vienmēr šķiet par īsu. Daudzu portugāles suvenīru klātbūtne viņu mājās bija negaidīti sildoša. Es palieku dziļi pateicīgs Natālijai un Andrejam.
Posms līdz Tērvetei arī bija ļoti patīkams, atkal piedāvājot naktsmītni lielā ēkā, līdzīgi kā Krimuldā. Šīs bijušās sanatorijas ir ārkārtīgi vērtīgs resurss svētceļniekiem. Laipnība ceļā bija nemainīga. Tērvetes baznīcā zīmogs bija pieejams ārpusē – vienkāršs un efektīvs risinājums, kas labi darbotos arī citos trīs Baltijas Camino punktos. Šādu sistēmu sastapu Cēsīs, slēpošanas bāzē, Tērvetē un Žagarē, Lietuvā.
Pēc robežas šķērsošanas lielās Camino Latvia zīmes iezīmēja pāreju uz Camino Lituano. Jau tajā brīdī es sajutu, ka man pietrūkst Latvijas.
Visi cilvēki, kuri ir palīdzējuši, turpina palīdzēt un iegulda darbu, lai Camino Latvia būtu tik labi organizēts un pieejams, ir patiesi apbrīnojami. Paldies jums. Es no sirds iesaku šo Camino ikvienam, kurš jūt aicinājumu to iet. Lai gan vasarā odi var būt izaicinājums ūdeņiem bagātajās zemienēs, pieredze bez šaubām ir tā vērta.

+18