Armanda stāsts

Pirmo reizi par Camino izdzirdēju pirms 7-iem gadiem, kad mēnesi nodzīvoju teltī Andalūzijas kalnos 200 km attālumā no Seviļas. It kā neko īpašu nedarīju, bet kad tu sāc dzīvot pilnīgā unisonā ar dabu, guli uz zemes, mazgājies 10 m ūdenskritumā, kuram cauri laistās varavīksne un mazgājoties tu dziedi, jo nedziedāt ir neiespējams, jo ir neizsakāmi forši. Un naktī tu vienkārši skaties zvaigznēs, pilsētā jau neredz, pārāk daudz iluminācijas. Un kad tu dzīvo tādā reālā spēkā, tevī ielīst tādas apjēgsmes, kurām caur grāmatām nu nekādīgi nepieskarties. Spānija man iemācīja, kas ir brīvība un tādēļ uz to atgriežos kā spēka vietu:)
Teltī dzīvoju kalna galā, bet ielejā vigvamos dzīvoja cilvēki, kuri īsti nevēlējās dzīvot savas dzīves pēc sistēmā pieņemtajiem šabloniem:) Dažkārt viņus apciemoju un viņi man pastāstīja par Camino. Toreiz man tas šķita kaut kas pilnīgi traks, nu bet katram dārzenim savs laiks un pēc 3gadiem biju jau ceļā.

Armands