Agitas stāsts

Mans pirmais Ceļš tika noiets 2017.gadā. SJPDP – Santjago..
Ko man iemācīja šis Ceļš?

Pirmkārt- uzdrīkstēšanos. Pirms 4 gadiem uzzinot par šo ceļu man tas likās saistoši, bet ne priekš manis. Grūti, neparedzami, un vienai… NĒ! Un tad sekoja informācija no dažādiem avotiem – žurnāli, FB, kurus izlasot sāku domāt – hmm, varbūt? 2 gadus vēlāk satiku pirmos reālos cilvēkus, kuri tur bija bijuši, un pēc tam pieņēmu lēmumu – jā, es iešu. Bet negribēju iet viena. Uzrunāju kādus cilvēkus, kādi uzrunāja mani, bet sanāca tā, ka biļeti nopirku viena.

Otrkārt – paļaušanos. Kopš manas uzdrīkstēšanās esmu iepazinusi arī paļaušanos. Tā ir tāda iekšēji laba, silta sajūta, kas nenāk no prāta, bet gan no sirds. Garajā gatavošanās procesā rodoties kādām ķibelēm, it īpaši ar veselību, mana sirds juta – būs labi. Jo šo ceļu es neizvēlējos pati, es tiku uz šīs bultas nolikta, virziens tika iestādīts, un es gāju.

Treškārt- ticību. Būdama kristiete, es tomēr mēdzu ieslīgt ikdienas darbos un pienākumos, aizmirstot ticēt. Tā pa īstam. Jo lielākā daļa manas dzīves ir tikusi pavadīta, pielietojot domāšanas modeli- es gribu, es varu, man sanāks. Bet dzīvē ir bijuši brīži, kad sapratu – nu nestrādā. Un ir puni. Daudz. Sāpīgi. Un ticība mazinās. Tikai kam? Tāpēc arī bija vajadzīgs šis ceļš. Stiprināt ticību. Es tiku šeit uzlikta, un man ne mirkli nebija prātā doma, ka man vajadzētu izvēlēties maršrutu, kuru ceļu iet. Es negāju šo ceļu tūrisma objektu vadīta. Es gāju šo ceļu tāpēc, lai ikkatru mirkli sajustu vēstures pieskārienu. Šo ceļu gadsimtiem ilgi ir mērojuši ļoti daudz kristiešu. Tad cik stiprai bija jābūt ticībai, lai dotos ceļā bez atbilstošiem apaviem, sporta zīmolu apģērba un zināt, ka tur nebūs ne kafejnīcu, ne labierīcību, ne labiekārtotu naktsmītņu. Es gribēju šo Lielo Ticību sajust.

Ceturtkārt- lūgšanu un pateicību. Tā ir mana ceļojuma svarīgākā daļa. Jā, mans ceļojums ir laimīgi beidzies. Un esmu pārliecināta, ka tas tāds ir bijis pateicoties gan manām, gan citu man tuvu cilvēku lūgšanām. Jā, mani bieži nāca izšaubīt kādas sliktas domas, bailes, neziņa, taču tādos brīžos ir jālūdz. Jo sliktu domu nevar aizstāt ar labu domu, tas nestrādā. Bet lūgšana no sirds tiek uzklausīta un atbildēta. Man paveicās, atbildes manām lūgšanām nāca ātri, es parasti satiku pareizos cilvēkus Ceļā. Viņi nāca un pazuda, taču man atbildēja.. Un mana pateicība tam bija, ka iegāju katrā baznīcā Ceļa malā un pazemīgi pateicos.

Es nevienu brīdi šajā Ceļā nejutos viena. Jā, fiziski es biju viena, bet dvēselē nē. Bībelē Jēzus māca: “ES ESMU ceļš”. Jā, varu to apliecināt, ka mans Ceļš bija un ir kopā ar Dievu.
Es mudinu jūs sākt savu Ceļu. Un pilnīgi droši šajā ceļā var doties arī vienkārši tāpat – izvēdināt galvu vai apskatīt tūrisma objektus, un protams, ka izbaudīt arī gardo Spānijas virtuvi.

Katram Ceļš ir savs. Buen Camino!